Neilgi pēc tam, kad bija adoptēts mazs kaķēns ar kaķēnu un smilškrāsas krāsu, mana meita un viņas vīrs lidoja uz Keniju, lai apciemotu savu ģimeni. Viņi bija prom uz mēnesi, tāpēc viņi lūdza mani sēdēt kaķī. Manā mājā. Mans māja, kas pirmo reizi pēc daudziem, daudziem gadiem bija bez mājdzīvniekiem (un līdz ar to bezrūpīga). Es negribot piekritu.
Lai gan Mārsija un Baziliks galu galā atgriezās mājās no atvaļinājuma, kaķis nekad to nedarīja. Šķita, ka viņi īpaši nevēlējās, lai viņa atkal pievienotos viņiem. Tā Zizi (saīsinājums no “lazizi”, kas nozīmē “mīļā” svahili valodā, kas, oho, kāds nepareizs nosaukums) ieradās pie manis. Viņa bija niecīga, maza blēņa, kad nokļuva šeit, un ir izaugusi par krietnu rupju lamāšanos. Tāds kaķis, kurš šņāc uz maniem burvīgajiem mazbērniem. Kas terorizē mājdzīvnieku aukles. Kura izliek zobus uz manu vīru un mani — tās pašas rokas, kas viņu baro! Viņa ir jānomierina braucieniem pie veterinārārsta, kur, tiklīdz mēs esam ieradušies, viņi viņai iedod vēl vairāk nomierinošu līdzekļu, pirms viņi uzdrošinās viņu izmeklēt. Kad mēs rīkojam ballītes, mums ir jāiebarikādē viņa guļamistabā un jāizliek izkārtnes: BRĪDINĀJUMS: KAĶIS NESPĒLĒJĀS AR CITIEM! Jūs vienkārši nevarat nesodīti noglāstīt viņas muguru vai saskrāpēt zodu; jebkurā brīdī viņa vērsīsies pret tevi.
Tomēr laika gaitā esmu sākusi apbrīnot viņas attieksmi (katitude?). Sabiedrība vēlas, lai mēs visi mūsdienās būtu tik silti un mīļi. Zizi saka pie velna ar to. Viņa ļauj tam visam norisināties, nebaidoties no mūsu pārmācības vai mazbērnu izmisīgās vēlmes ar viņu draudzēties. Viņa dzīvo dzīvi pēc saviem noteikumiem. Tas padara tos retos gadījumus, kad viņa izrāda to, ko kāds varētu uzskatīt par pieķeršanos — kad viņa apvij manas potītes kad es atveru Fancy Feast skārdeni vai vēlos dzīties pakaļ vienai no septiņiem miljoniem rotaļlietu, ko esmu viņai nopircis — vēl jo vairāk jēgpilnu.
Zizi šeit ir jau astoņus ilgus gadus. Ja viņa vēlētos mūs sasildīt, viņa noteikti būtu to izdarījusi. Situācija ir bezcerīga. Viņa apgrūtina dzīvi daudzos veidos. Un tomēr. Šajā gada laikā, kad vēsās naktīs sals zāliens un verandas gaismas iedegas agri, kad es saritos uz dīvāns ar siltu segu man klēpī, Zizi atrod ceļu tur, klusi un zaglīgi, un mazliet pieguļ ligzda. Es saskrāpēju viņas ausis, un viņa pastiepj kaklu pretī manai rokai. Mums ar Zizi ir tāda pati dīkstāve, ko mēs kopā ar ģimeni veicam brīvdienu sezonā, kas radusies no ieradumiem, ilgām un kopīgām atmiņām. Jā, māsīca Sema ir spītīgs vīrs, un tante Ellija ar saviem prāta prāta veidiem padara jūs mazliet traku. Taču pasaule ir ļoti auksta, un mēs meklējam mierinājumu visur, kur vien varam.
—Sendija Hingstona ir uzņēmuma redaktora vietniece Filadelfijas žurnāls.