Klints un Kellija Hārfa pārdomā maģisko Ziemassvētku ceļojumu uz Vāciju

Tie bija mūsu otrie Ziemassvētki pēc apprecēšanās, un mēs bijām pētījuši domu par pārcelšanos uz Eiropu. Kad mūsu draugs vijolnieks Klauss, kurš dzīvoja Vācijā, uzaicināja mūs un Kellijas māsu Džonu uz Nāciet pavadīt brīvdienas kopā ar viņu un viņa ģimeni, tā jutās lieliska iespēja un jautri piedzīvojums.

Mums nebija daudz naudas, bet Kellijas mamma piedāvāja palīdzēt mums visiem trim iegādāties lidmašīnas biļetes kā Ziemassvētku dāvanas. Viņai ir tikai divas meitas, tāpēc viņa mums atdeva naudu, zinot, ka brīvdienās viņai nebūs līdzi bērnu. Tā bija milzīga dāvana, bet viņa ir tāda — vienmēr domā par to, kas mums būtu pārsteidzošs piedzīvojums.

Tā nu ar Kellijas mammas palīdzību mēs aizlidojām uz Nīderlandi, uz dažām dienām aizbraucām uz Parīzi un pēc tam braucām uz Hamburgu Vācijā, lai kopā ar Klausu un viņa vecākiem pavadītu Ziemassvētkus. Visa ceļojuma laikā mēs bijām taupīgi un atradām veidus, kā panākt, lai tas izdotos, paliekot kopā ar Klausa ģimeni un draugiem, braucot ar savu veco automašīnu transportēšanai un iegādājoties pārtikas preču veikalā sastāvdaļas maltītēm veikalos.

Tie Ziemassvētki tajā Vācijas pilsētā patiešām bija vieni no maģiskākajiem, ko jebkad esam piedzīvojuši. Visur bija sniegs, kas visu pārklāja. Pat tas mums, dienvidniekiem, bija tik pārsteidzoši — mums ir paveicies, ja šeit mazliet snigs. Kādu dienu mēs devāmies pastaigā pa mežu, un viss bija tik auksts, ka mēs varējām staigāt pāri šim milzu ezeram, kas bija ciets.

Mēs nerunājām valodā, tāpēc bija ļoti maz cilvēku, ar kuriem varējām īsti sarunāties. Vidusskolā Klints mācījās vācu valodu, bet atcerējās tikai sīkumus. Klausa mamma bija pagājusi dažas angļu valodas stundas, tāpēc viņa mēģināja ar mums runāt un bija tik mīļa. Katru rītu viņa mums jautāja: "Labs miegs?" Tagad mūsu bērni zina šo stāstu, un mēs joprojām aizņemamies viņas citātu šodien.

Klausa vecāki mums gatavoja brokastis — mājās gatavotu maizi un ievārījumu, ko pasniedza uz mazām taisnstūrveida koka plāksnēm šķīvjiem. Klintam tas patika. Viņam tas bija tik iedvesmojoši, jo tas viņam patīk. Viņš joprojām saka, ka vēlētos paņemt katru mūsu mājas šķīvi un aizstāt tos ar koka šķīvi.

Runājot par viņu Ziemassvētku tradīcijām, mēs bijām kopā. Visa viņu ģimene dzīvoja ciematā, tāpēc mēs vienkārši darījām visu, ko viņi darīja. Ziemassvētku vakarā mēs devāmies uz dievkalpojumu. Klauss mūs izveda uz nelielu akmens baznīcu lauku vidū. Iegājām iekšā, nebija ne elektrības, ne siltuma, tāpēc salstāmies. Bet vāji apgaismotās baznīcas priekšgalā stāvēja Ziemassvētku egle, kas iedegta ar īstām svecēm, kas karājās no ekstremitātēm, nevis Ziemassvētku gaismām. Es to nekad neaizmirsīšu. Protams, mūsu galvās domājām "ugunsbīstamība!", bet tas bija maģiski. Mēs sēdējām tajā baznīcā un dziedājām Ziemassvētku dziesmas. Dziesmas vārdi bija vācu valodā, bet tās bija tādas dziesmas kā "Klusa nakts", ko mēs varējām atpazīt pēc melodijas.

Nākamajā rītā, kad pamodāmies, mājā nebija nedz eglītes, nedz arī dāvanu. Bet mums bija šīs brīnišķīgās vēlās brokastis, kurās visa ģimene sēdēja ap galdu un ēda gardus ēdienus un atvēra Ziemassvētku poppers -jūs pavelkat auklu, un tā atveras- pildīts ar šokolādes konfektēm. Pēc tam mēs iekāpām mašīnā un braucām uz cita ģimenes locekļa māju un ieturējām vēl vienu neticamu maltīti un vēl šokolādi.

Tas tiešām nebija par dāvanām: dāvana, ko visi viens otram uzdāvināja, bija kopā būšana, karstās šokolādes dzeršana un garda ēdiena ēšana. Nav tā, ka mūsu bērnības Ziemassvētki nebija par kopā būšanu — viņi bija —, taču lielais uzsvars tika likts arī uz dāvanām. Mēs mīlam dāvanas, un tās var būt lieliskas lietas, īpaši bērniem, taču šie Ziemassvētki bija noteikti ļoti atšķirīgs un palīdzēja mums saprast, ka tas viss ir saistīts ar būšanu kopā ar mīļajiem un baudīšanu diena.

Mēs nedzīvojam pilsētā, kur mums ir visa ģimene, kā to dara Klausa vecāki — mūsējie ir izkaisīti pa visu pasauli, un tas var būt grūti. Tomēr, ja esam šeit Vako Ziemassvētkos, pat ja šeit dzīvo tikai mēs, bērni un Kellijas mamma, mēs tik un tā pagatavojam lielu maltīti un apsēžamies. Protams, ar maziem bērniem gatavošana var būt traka, un sēdēšana nav viņu iecienītākā daļa. Bet mēs joprojām to darām un zinām, ka viņi to atcerēsies, kad būs vecāki.

Tas bija mūsu pirmais lielais ceļojums kopā kā pāris un tik īpašs piedzīvojums, uz ko sāka atvērties mūsu acis cik liela ir pasaule un cik daudz dažādu cilvēku tur ir un kā tajā pašā laikā mēs visi esam tas pats. Mēs vienkārši runājam dažādās valodās. Tā bija liela daļa no procesa, kas palīdzēja mums paplašināt mūsu skatījumu uz pasauli.

Šī eseja ir daļa no sērijas "Mani mīļākie Ziemassvētki”, kurā ir iemīļotu svētku atmiņu un tradīciju stāsti no īpašiem viesautoriem. Lai lasītu pārējos, dodieties šeit.